BAZNĪCAS ZIŅAS

2024. gadā LELBP bīskapa vēlēšanas ilga vairākus mēnešus, un tajās dalību ņēma draudzes no pieciem pasaules kontinentiem. Balsošanā, kas noslēdzās 30. novembrī, piedalījās 92% balsstiesīgo.

Balsošana notika par trīs kandidātiem, kuri bijuši gatavi atsaukties aicinājumam kalpot bīskapa amatā. Ar 104 balsīm, kas bija pārliecinošs balsu vairākums, par LELBP nākamo bīskapu tika ievēlēts Kārlis Žols.

Jaunais Archibīskaps ir ilggadīgi kalpojis latviešu luterāņu draudzēs ASV, Zviedrijā un Latvijā, vēlēšanu laikā LELBP Ilzu baznīcas Sofijas draudzē

K. Žols ieguvis maģistra grādu "Holy Names" Universitātē Oklendā, Kalifornijā, ASV. Viņš bijis prāvests Latviešu Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) rietumu apgabalā un LELBP Latvijas apgabalā, arī LELBA pārvaldes loceklis un teoloģijas nozares vadītājs.

Konsekrācijas sprediķī Archibīskaps Žols uzsvēra, ka BAZNĪCA ir:

pirmkārt

• nevis ēka vai organizācija, bet dzīva pieredze.
• Ne tikai struktūra, bet pieredze dzīvībai, mieram, patiesībai.
• Aicinājums kļūt par Baznīcu sniedz šīs vērtības cilvēkiem un pasaulei.

2. Tās uzdevums šodienas pasaulē:

• Risināt iekšējas un ārējas šķelšanās, polarizāciju, garīgās krīzes.
• Atbildēt uz kara, ciešanu un globālo apdraudējumu realitāti ar žēlsirdību un garīgu svaigumu.
• Būt Baznīcai, kas ne tikai māca, bet īsteno dzīvo Dieva Gara darbību.

3. Jaunas paradigmas — nezaudējot pamatus

• Laiks prasa radošu atbildi, saglabājot cieņu pret iepriekšējām paaudzēm.
• Nepietiek ar mehāniskām reformām, jāuzmanās, lai „bērns netiek izliets kopā ar ūdeni".

4. Baznīca kā dziedinātāja šai saplosītajā pasaulē

• Pieredze un darbība Latvijā un trimdā: aprūpes nami, labdarība, atbalsts cietušajiem.
• Vēsts par augšāmcelšanos kā dziedinoša un cerības nesēja, arī šodien

5. LELBP misija pasaulē

• Laiks prasa radošu atbildi, saglabājot cieņu pret iepriekšējām paaudzēm.
• Mēs esam veselums, nešķirams no apkārtējās vides un pasaules stāvokļa.

6. Ne ārējas formas, bet iekšējais spēks

• Nav jāmeklē jaunas sistēmas, bet no jauna jāatklāj iekšējais avots — ticības pamats, ko „esam redzējuši un aptaustījuši”.

7. Dzīvā liecība cauri paaudzēm

• Baznīcas vadītāju: Irbes, Grīnberga, Kundziņa, Lūša, Rozīša, Zušēvicas kalpošana apliecina Baznīcas dzīvo nepārtrauktību un saikni ar tautu un Kristu.

8. Baznīca kā sadraudzība — “Koinonia”

• "Ekklesia” — ārējā forma, struktūra.
• “Koinonia” — iekšējā enerģija: tuvība, savstarpējība, sapratne.
• Mūsu svarīgākais uzdevums ir atjaunot šo “koinonia” — tieši tas mūs atšķir no pasaules.

9. Mainās pasaule — mainās arī Baznīca. Pārmaiņas ir neizbēgamas, bet Baznīca saglabā stiprus pamatus.

Dzimis Rīgā 1940. gada 21. februārī, miris North Fort Meyers 2024. gada 10. novembrī.

Četru gadu vecumā Jānis kopā ar māti Agnesi un vecāko brāli Aleksandru devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīve tur nebija viegla. Ziemas laikā ģimene mitinājās neapkurinātā dzīvoklī ar izsistiem logiem. Nebija iespējams pat noģērbties, jo vienmēr bija jābūt gataviem uzlidojumu laikā doties uz patversmi.

Laimīgā kārtā pēc kara tēvs Kārlis atrada ģimeni. Piedzima trešais dēls Ēriks. Esot visiem kopā, turpmākie gadi bija vieglāki un sekmīgi.

Sagaidot jauno 1950. gadu, tāpat kā pārējie “dīpīši”, Groši ar kuģi pārcēlojās pāri bālgajam, ledainajam Atlantijas okeānam un devās uz Ameriku. Tēvam laimējās dabūt darbu būvniecībā, un jau pēc četriem gadiem ģimene ievācās skaistā pašbūvētā mājā Brentvudā, Longailendā. Arī kaimiņos ievācās vairākas citas latviešu ģimenes. Tur visi pievienojās Salas baznīcas draudzē, brauca talkās uz Katskilu kalniem būvēt nometni, kā arī vēlāk Salas baznīcas celtni Melvilā.

Jau no agras bērnības Jānim patika strādāt kopā ar tēvu celtniecībā. Tas arī noteica viņa profesijas izvēli. Beidzot Brentvudas vidusskolu 1958. gadā, viņš tika apbalvots par izcilību tehniskajā rasēšanā un devās studēt Iowa State universitātē.

Atgriežoties Longailendā, Jānis kļuva par būvuzņēmēju un strādāja ļoti sekmīgi. Ar prieku un lepnumu viņš radīja skaistas mājas, kas uzceltas kādreizējo aizaugušo gruntsgabalu vietās.

Pirmā laulība Jānim neizdevās un ilga tikai dažus gadus. Savas ģimenes dzīvi Jānis veidoja, apprecoties ar latvieti Inesi Rubeni. Viņi nesen nosvinēja četrdesmit gadu laulības jubileju. Inesei bija arī dēls Bily. Zēna audzināšana nesa sev līdzi daudz rūpju, bet sagādāja arī prieka brīžus.

Pensijas gados Jānis un Inese pārcēlās uz Floridu un dzīvoja tur divdesmit gadus, baudot sauli un siltumu. Viņi daudz ceļoja ar kruīza kuģiem, apbraukājot pat Dienvidameriku. Pēdējos gados Jānim patika spēlēt kārtis, īpaši Phase Ten, un skatīties televīzijā kara, kā arī “Action” filmas. Jānis mīlēja vērot Fox News.

Sēro Inese, dēls Bily ar ģimeni un brālis Ēriks ar ģimeni, kā arī ģimenes locekļi Kalifornijā un Latvijā.

Šodienas pasaulē cilvēki bieži tiek šķirti dažādos veidos: ideoloģiju, kultūru vai dažādu dzīves uzskatu dēļ. Pat mūsu pašu latviešu sabiedrībā šeit nometnē ir ļoti dažādi domāšanas veidi un skatījumi uz dzīvi, un šīs atšķirības bieži rada konfliktus un spriedzi attiecībās, kas mums ir svarīgas.

Šīs vasaras nometnes tēma ir “Viena pasaule, daudzas balsis.” Manuprāt, tas lieliski atspoguļo Dieva mīlestību uz mums un Viņa plānu ar laiku mūs visus vienot. Neskatoties uz visām mūsu atšķirībām, Dievs mūs visus ir radījis vienlīdzīgus un pēc sava tēla, un Viņš ir gribējis mūs visus izglābt — gan no ļaunuma, gan no mums pašiem.

Lai parādītu, ko ar to domāju, lietošu stāstu no Mateja evaņģēlija 2. nodaļas: Gudrie vīri apciemo Mesiju. Jūs, iespējams, esat dzirdējuši šos trīs cilvēkus saucam dažādos vārdos — gudrie, magi, vai pat ķēniņi. Galvenais ir tas, ka trīs vīri no Tālajiem Austrumiem nāca uz Betlēmi, lai pārliecinātos par Jēzus piedzimšanu un Viņam pasniegtu ļoti dārgas dāvanas.

Tagad jūs varētu jautāt — vai viņi darītu kaut ko tādu parasta zīdaiņa dēļ? Bet šis nebija parasts bērns — tas bija Dievs cilvēka veidolā. Un trīs gudrie to zināja, tādēļ tie pasniedza Viņam trīs ļoti nozīmīgas dāvanas: zeltu, vīraku un mirres.

Vai kāds zina, kas ir kāds no šiem trim priekšmetiem?

Zelts simbolizē, ka Jēzus ir jūdu ķēniņš. Vīraks tiek dedzināts dievkalpojumos, lai slavētu Dievu. Savukārt mirres ir būtiskākā daļa iebalzamēšanas šķidrumā, ko lieto ķermeņu saglabāšanai pēc nāves — tādējādi tiek paredzēts, ka Jēzus mirs par mums.

Un tagad, atpakaļ uz manu galveno punktu, kāpēc es šo stāstu izvēlējos. Kad šo stāstu dzird, parasti domā par tām dāvanām. Nu, dāvanas ir ļoti svarīgas, jo tā var vieglā veidā parādīt visu, kas Jēzus ir: ķēniņš, Dievs, un upuris. Bet ko cilvēki ne vienmēr izprot vai redz, ir tas, ka šie trīs gudrie vīri simbolizē VISU PASAULI. Viņi nebija ebreji, pat ne no Izraēlas. Viņi nāca no tālām zemēm, lai pielūgtu un slavētu mūsu Glābēju, tā parādot, ka Jēzus piedzima šajā pasaulē, lai glābtu cilvēkus no visattālākajām zemēm, neatkarīgi no viņu uzskatiem vai pārliecības.

Dienas beigās — mums var būt daudz atšķirību, bet mēs visi dzīvojam šajā vienā pasaulē, un Dievs mūs visus ļoti mīl. Mums vajadzētu mācīties no šī stāsta, ka šie gudrie cilvēki droši vien ceļoja mēnešiem ilgi, lai redzēt mūsu Kungu un slavētu Viņu. Ja viņi varēja to izdarīt, tad kāpēc mēs nevaram mūsu dzīvēs arī slavēt Jēzu ar labiem darbam un mīlestību pret visiem. Jo diena beigās, pats svarīgākais ir, ka mums vajag pasargāt mūsu pasauli, vienam otru, un vissvarīgākais, mūsu ticību mūsu Kungam Kristum. Āmen.

Tā bija viena no tēmām, ko pārrunājām un iztēlojāmies mūsu latvisko apceru nodarbībās nometnes pirmajā periodā. Vispirms, manuprāt, bija svarīgi noskaidrot, vai jaunie nometnieki (vecumā no 6 līdz 13 gadiem) jebkad ir aizdomājušies, kāpēc viņu vecāki ir izvēlējušies tieši latviešu nometni, nevis kādu citu – amerikāņu. Mēs runājām par to, ka katram jaunietim viens vai abi vecāki ir saistīti ar Latviju, un līdz ar to — arī ar latviskumu, latviešu senčiem un latviešu vasaras nometni. Tas vien jau ir pietiekams iemesls, lai viņu vecāki vēlētos, ka arī nākamā paaudze turpina runāt latviešu valodā un pavada vasaru latviskā vidē.

Iepazīstoties, es pastāstīju par sevi: ka esmu dzimusi un augusi Latvijā, bet pēdējos 25 gadus dzīvoju — ar vienu kāju Latvijā, ar otru — šeit, Amerikā. Atšķirība ir tāda, ka bērni šo dzīvesveidu pazīst jau kopš dzimšanas. Bet kā īsti izskatās šāda dzīvošana? Ikdiena rit Amerikā, starp angliski runājošiem cilvēkiem, bet vienlaikus ir jāspēj domāt un runāt arī latviski — tā ir prasme, kas nerodas pati no sevis. Tā prasa mērķtiecīgu mācīšanos, mēģināšanu, kļūdīšanos un atkal mēģināšanu. Nu tad to arī mēs visu darījām! Noskaidrojām arī, ka latviskā dzīvošana Amerikā prasa daudz laika! Latvieši ārpus Latvijas, šķiet, spēj to pašu laiku vienlaicīgi izmantot dubultā — nu tā, ar vienu kāju šeit, ar otru — Latvijā.

Latvisko apceru nodarbību sākumā mēs iztēlojāmies, ko mēs pastāstītu kādam ziņkārīgam žurnālistam, kurš pēkšņi mums piezvanītu no Latvijas un vēlētos zināt, ko mēs šeit darām un kas iepriekšējā dienā noticis nometnē. Viena no pirmajām nodarbēm, ko jaunieši izcēla, bija peldēšana. Cik ļoti mēs varam priecāties, ka bērniem katru dienu ir iespēja peldēties ezerā! Īpaši karstajās dienās, kuras šovasar netrūka, tā bija neaizvietojama nodarbe. Jaunieši katru dienu arī pastāstīja par citām nodarbēm, piemēram, mežmāju būvēšanu, ugunskura vakariem, dziedāšanu un tautas dejām. Protams, arī par iecienītākajām maltītēm. Cepto siermaizīšu dienas pusdienās kļuvušas par īpašiem svētkiem — jau par nometnes neatņemamu tradīciju. Nevienā citā vietā siermaizītes negaršo tik labi kā nometnē! Un man, kā latvisko apceru vadītājai, ir patiess prieks dzirdēt, kā katram bērnam skaidri un skaļi jāpasaka: “Man garšo ceptās siermaizītes!”

Un kā tad bija ar to dzīvošanu ar vienu kāju Latvijā? Izrādījās, nemaz tik grūti nebija! Nometnes pirmā nedēļa sakrita ar XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuros piedalījās desmitiem tūkstošu latviešu bērnu un jauniešu no visas pasaules. Katru dienu varējām skatīties jaunu koncertu vai pārrunāt kādu īpašu notikumu, kas noticis svētku laikā. Šie svētki bija īpaši aizraujoši, jo uz skatuves kāpa nevis pieaugušie, bet tādi paši bērni un jaunieši kā mūsu nometnieki – smaidīgi, priecīgi, dziedot, dejojot un muzicējot.

Simfoniskajā koncertā, kurā pirmo reizi kopā muzicēja tūkstoš jauniešu, varējām vērot dažādu instrumentu spēli. Kāds klasē padalījās, ka pats mācās spēlēt čellu, cits atpazina vijoli, vēl kāds — flautu. Īpaši sajūsmināja dziesma no “Harija Potera” filmas, kas tika izpildīta kokļu koncertā — vairāki nometnieki to pat novērtēja kā “labāku nekā pašā filmā”! Neizpalika arī noslēguma deju lieluzvedums un dziedāšanas koncerts, kas visiem atstāja spilgtus iespaidus un iedvesmoja visu nometnes laiku.

Un, kad mūsu Amerikā augušie latviešu jaunieši pavisam dabiski sāk dziedāt līdzi Renāra Kaupera “Mana dziesma” vārdiem, es, stāvot klases aizmugurē, nemanot tik notraucu kādu lepnuma un aizkustinājuma asaru.

Ziemeļu novada vasaras posms iesākās pēc mācītāja Jura Saivara vadītā dievkalpojuma, ar Bībeles stundu dalībnieku izbraukumu uz restorānu, lai kopā pavadītu jaukus brīžus pie pusdienu galda un dalītos plānos par gaidīto vasaru. Ieceres bija daudz un dažādas, bet sarunājam noteikti atkal tikties septembrī

Jūnijā arī atvadījāmies no mūsu iemīļotā saimnieka Raimonda Janušēvica. Lejas zālē, pie Dāmu komitejas bagāti klāta galda, bija pulcējušies draugi un pārstāvi no vairākām organizācijām. Klātesošie apsveica un atvadījās ar dāvanām un sirsnīgiem vēlējumiem. Ir žēl teikt ardievas, bet Raimonds ir pelnījis pavadīt atpūtas gadus Floridā kopā ar ģimeni. Viņš atstās Ziemeļu novadu augusta beigās. Pašlaik meklējam atvietotāju.

Vasaras mēnešos, kamēr mācītājs strādā nometnē, Ziemeļu novadā dievkalpojumus ir vadījuši liturgs Dāvids Grendze un diakone Baiba Klaviņa. Novads ir ļoti pateicīgs abiem un priecīgs, ka Evaņģēlijs tiek sludināts un dievkalpojuma apmeklētāji var slavēt Dievu, sanākot kopā, kā Jēzus to ir vēlējis. Vienmēr ir sevišķi jauki pēc dievkalpojuma pavadīt laiku kopā pie kafijas tases. Paldies dāmām, kuras par to rūpējas.

Ziemeļu novada dievlūdzēji apmeklē dievkalpojumus ar priecīgām sirdīm un smaidīgām sejām. Esam pateicīgi, ka varam slavēt Dievu mūsu pašu valodā un paliekam cerībā, ka tā arī turpināsies mūsu novada kristīgā dzīvē.

Novadam ir arī bijis nepieciešams domāt par praktiskām lietām. Saimnieka dzīvoklis tiek uzlabots un izkrāsots. Ceram, viss būs pabeigts līdz pirmajam septembrim. Daži skolas logi arī tika atjaunoti. Mēģināsim atvadīties no nevajadzīgām/nelietotām mantām, tā iztukšojot garāžu un torņa telpas. Darbu ir daudz, vienmēr esam pateicīgi par izpalīgiem, kuri nāk ar padomu un strādīgam rokām.