BAZNĪCAS ZIŅAS

Kad mācītājs Saivars un mācītājs Saliņš vērsās pie manis ar lūgumu palīdzēt draudzei kā laju liturgam, īpaši pēc mācītāja Saliņa aiziešanas pensijā, es piekritu, bet jautāju par iespēju sagatavoties diakona amatam. Toreiz, tāpat kā tagad, es jutu, ka ar šo papildus soli varu labāk kalpot draudzei. Mācītājs Saivars pierunāja ELCA Ņujorkas Sinodes diakonijas programmas (dēvētu par "Augšanu ticībā") vadību uzņemt mani un Baibu Kļaviņu tajā, kaut kursi jau bija sākušies. Mācītājs Saivars arī ieteica man lūgt toreizējai archibīskapei Laumai Zušēvicai pēc viņas svētības manam mērķim. Simboliski, ka mācītāja Saliņa pēdējais amata pienākums pirms pensionēšanās, bija draudzes ieteikumu vēstuļu man un Baibai parakstīšana.

Vēlos pateikties draudzei par garīgo un finansiālo atbalstu šīm nodarbībām. Tajās ir bijušas dzīvas diskusijas par daudzām tēmām, un tās ir palīdzējušas man koncentrēties uz savu ticību un to, kā es dalos ar Dieva vārdu.

Nodarbību formāts ir trīs stundas katru otrdienas vakaru, piecas nedēļas katrai tēmai. Pirmajā gadā mēs iztirzājām Veco un Jauno Derību, Lutera “Deviņdesmit piecas tēzes”, kā arī Filipa Melanhtona ieguldījumu luterāņu baznīcas dibinātāji. Mums bija arī nodarbības par kristieša aicinājumu uz sociālu aktīvumu, par dzīvi kā kristietim un luterānim divdesmit pirmajā gadsimtā.

Iespējams, viena no svarīgākajām lietām, ko esmu ieguvis no šajās nodarbībās, ir iepazīšanās ar citiem, ne-latviešu luterāņiem. Jau pagājuši daudzi gadi, kopš es biju iesaistīts luterāņu baznīcā Amerikā, un mani pastāvīgi pārsteidza pārmaiņas baznīcā. Klausoties savos klases biedros un mūsu skolotājos, saprotu, ka daudzas no tām pašām problēmām, ar kurām saskaras LELB Pasaulē, ir universālas: arvien mazāk cilvēku dievkalpojumos, mūsu draudžu novecojošā populācija un grūtības iesaistīt jaunākus cilvēkus baznīcas solos, nemaz nerunājot par garīgajiem un administratīvajiem vadības amatiem. Budžeta trūkums un nopietns mācītāju trūkums.

Arī nākamais mācību gads solās būt aizraujošs. Mūsu otrā kursa pirmā nodarbība ir Baznīcas vēsture, ko vada mācītāja Marta Krusa, kura, lai gan oficiāli ir pensijā, kalpo par pagaidu mācītāju vairākās draudzēs Vestčesteras un Roklendas apgabalos.

Esmu pagodināts un pazemīgs, ka LELB Pasaulē un archibīskaps Kārlis Žols ir atzinuši mani par gatavu ordinācijai diakona amatam šī gada novembrī, un esmu nopietni nolēmis turpināt izaugsmi “Growing in Faith” programmā, lai varētu būt labāks kalpotājs Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kā arī mūsu draudzei.

Jau gadiem, atsākot rudens darbības posmu, Ņujorkas latviešu draudzes skaistajā īpašumā Salā tiek noturēts pikniks. Pakavēšanās īpašuma laukumā pēc dievkalpojuma sākās gadus atpakaļ, kad jaunceltā baznīcā, apvienojās iepriekš Salā pastāvošās, izkaisītās latviešu grupiņas, apvienojot arī divas sestdienas skolas mūsu bērniem. Kā visur, septembra sākumā skolnieki pulcējās uz pirmo skolas dienu, bet Salā šī diena tika uzskatīta kā Bērnu svētku diena ar speciālām nodarbībām un izklaidēm skolniekiem. Mātes rūpējās par pusdienām, saldiem gardumiem un kafiju, kamēr kungi pulcējās attālāk, nomalē pie „Baltā āža” . Šāda ierastā kārtība vilkās daudzus gadus, kamēr vien mūsu telpās reizi nedēļā pastāvēja latviešu skola. Kad skolnieku skaits saruka, Salā skola izbeidza darbību, bērnu svētkiem vairs nebija nozīme. Šeit dzīvojošo tautiešu vēlme satikties turpinājās, vēlēšanās pasēdēt mūsu skaistā īpašuma dārzā, izbaudīt rudens noskaņu neapstājās

Nu jau 14 gadus Salā Bērnu svētku vietā rīkojam pikniku. Pēc pavadītās vasaras ar prieku, pēc dievkalpojuma satiekamies ar paziņām, pasēžam koku paēnā pie klātiem galdiem, uzklausām jaunumus un pārrunas par notikušo pēdējo mēnešu laikā. Dāmu komiteja turpina rūpēties par virtuves darbiem, kungi uzņemas pavāra lomu dārzā, uz iesma cepot desiņas un hamburgerus. Pēc ieraduma, priekšdarbus sākam jau sestdienā, bet šogad bijām neziņā, vai drīkstam uzticēties laika pareģotājiem par paredzētām lietus gāzēm piknika dienā. Pienāca svētdiena, lija lietus, pēc dievkalpojuma pulcējāmies sarīkojumu zālē, kungi ārā pajumtē cepa cienastu. Sanācām 20 personas. Klātesošie uzklausīja māc. Saivara teikto apsveikumu Ilzei Beiniķei dzimšanas dienā, kā arī apsveikumu Beiniķu pārim viņu aizgājušā laulības 63-šajā jubilejā. Dāmu komitejas vārdā apsveikumu nodeva priekšniece Vija Bērziņa.

Šo rudeni aprit gads kopš māc. Juris Saivars ar kundzi Ingu pārņēmuši pastorātu, kā dzīves vietu. Mums, saliniekiem, pamazām rodas iespēja tuvāk iepazīties ar Ingu Saivari. Bijām jau agrāk dzirdējuši par viņas talantu uz tautiskiem rokdarbiem. Šodien Inga Saivare sveica Dāmu komitejas locekles ar pašas darinātiem dekoratīviem magnētiņiem, ar kuriem katra savās mājās, redzamā vietā, varam piestiprināt svarīgas piezīmes pie ledusskapja.

Kad piknika maltīte bija sagatavota, baudījām mielastu, gardās tortes, un uzklausījām māc. Saivara paskaidrojumu par sagaidāmām pārmaiņām sakarā ar Baznīcas Ziņu izdevuma tālākām gaitām, bet par to gaidīsim māc. Saivara tuvākus paskaidrojumus nākotnē. Piknika noslēgumā noturētajā izlozē visslaimīgākā izrādījās Vija Grīnvalde, vinnējot vairākus laimestus. Dienu iepriekš, sestdienas vakarā bija Powerball lielā izloze, ar pāris biljoniem dolāru vinnestu. Nezinām, vai Vija lozi arī lielajai loterijai bija nopirkusi, bet viņai ir sevišķi laimīga roka!

Žēl ka šogad, pikniks nevarēja notikt iecerētā izkārtojumā, koku paēnā baznīcas dārzā, bet arvien izbaudām iespēju satikties ar mūsu draudzes locekļiem, draugiem un paziņām, lai kur tas nebūtu.

Senču nometni vadīja diakone Baiba Kļaviņa no 9.augusta līdz 15. augusta. Nometnes kārtību un nodarbības kārtoja Māra Buks un Maija Baumane. Sākuma pat Īsti nezināju vai vēlos piedalīties: tur būs daudz jārunā, jāsmaida, jādraudzējas. Jutos mazliet drūma, vientuļa, ierāvusies sevī. Ar māsas, Aijas, spēcīgu ierosinājumu,

Virtuves saimnieces Ingrida Mieme, Krista Liepiņa, Janīna Briģis un Dace Gulbis mūs jau no sākuma iepriecināja ar maigu, mīlīgu pašceptu maizi. Tad ēdām frikadeļu zupu ar lielu sajūsmu. Pats kalngals bija sēņu mērcīte. Mēs visi kasījām šķīvīšus, lai dabūtu visu karotē. Jau ar pirmo dienu bijām spiestas uzdot savus "atteikšanās" diētas.

Pēc brokastīm, uz verandu mūs sagaidīja mācītāja Gija Galiņa no Filadelfijas, uz meditācijas stundu. Viņa nesniedza sprediķi, nedz garu runu no Bībeles, bet pārsteidza mūs ar teikumu, "Kas Tu esi?" No sākuma tas likās satraucoši, personīgi, uztraucoši … Jo vairāk mēs šai tematā iedziļinājāmies, jo vairāk bija par ko runāt un domāt. Mēs šo tematu pārrunājam ar lielu interesi un aizraujoši katru dienu.

Aija Sears mūs aizrāva mūs ar garīgu un iejūtīgu zīmēšanu. Mēģinājām ar jūtām zīmēt kartiņas un grāmatzīmes. Eleanora Šturma ar tintes zīmuli, maziem sīkiem vilcieniem un punktiņiem uzzīmēja burvīgu portretu.

Mums bija vieglas vingrošanas nodarbības. Aija, Dzintra un Ausma Briedis un citas dalībnieces pieteica vingrojumus.

Aija Pelše aicināja visus staigāt un kalnā kāpt. Katru dienu mēs dziedājām Viļņa Baumaņa klavieru pavadījumā. Dace Zālmane mūs iepriecināja ar stāstiem no viņas interesantās dzīves. Divas reizes no Heritage nometnes pie mums atnāca Irēne Jasuta un novadīja ļoti pacilājošas dziedāšanas nodarbības.

Pārbraucu mājās nogurusi, bet atspirgusi. Biju priecīga ka aizbraucu uz Senču nometni un satikos ar paziņām un draudzenēm!

Tomēr, vēl aizvien domāju pie sevis: "Kas esmu es?”

Ņujorkas latviešu ev. luterāņu draudzei ir samērā gara priekšvēsture .. Pēc J. Sieberga datiem ieceļotājus uz dievkalpojumiem aicināja ap 1894. gadu, bet draudze vēl nenodibinājās. Dievkalpojumus vācu valodā teica vācu mācītāji, ko kāds pārtulkoja latviski. Šāda kārtība viņiem apnika.

1896.g., kad Ņujorkā ieceļoja māc. H. Rebane, viņš 5. janvārī Pilgeru namā noturējis pirmo dievkalpojumu latviski. Tas bijis pirmais latviskais dievkalpojums Amerikā. Tā paša gada 22. martā nodibināta Ņujorkas latviešu ev. lut. Sv. Mateusa draudze, bet dievkalpojumi noturēti vācu Sv. Mateusa baznīcā. Draudzi nodibinājuši 37 vīrieši un 10 sievietes .. Šo draudzi apkalpojuši Bostonā dzīvojošie mācītāji .. tā izzūd ap 1917. g. kad no mācītāja amata Bostonā atteicās māc. Jurevics, kam draudze bija arī Ņujorkā.

.. Blakus Sv. Mateusa draudzei Ņujorkā kops sāka darboties māc. K. Podiņš. Viņš jūrniekiem un ieceļotājiem dievvārdus sludināja Jūrnieku institūtā .. Ap 1916. g. Bronksā, Ņujorkas pilsētas daļā, maza draudzīte bija ari māc. J. Steikam, kas, ar viņa aizceļošanu uz Latviju pievienojās māc. K. Podiņa saimei. Ņujorkas draudze gūst lielākas pārmaiņas, kad mācītājs Dr. K. Podiņš 1933. g. atgriežas no Latvijas apciemojuma. Ar daudziem jauniem dzimtenes iespaidiem apgarots mācītājs vispirms reorganizē draudzi un lielisku kori. Šis koris dibināts kā Latvijas vispārējo dziesmu svētku 1933. g. atskaņas .. Māc. Podiņš draudzē kalpoja līdz 1946. g. kad to aizstāja no Zviedrijas ieceļojušais māc. Richards Zariņš, kas draudzē apvienojis vecos un jaunos latviešus kā reti kādā citā pilsētā.

Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”
     Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”

Ar kādu nolūku mēs esam nākuši šorīt uz dievkalpojumu? Atzīmēt Mirušo piemiņas dienu vai Mūžības svētdienu? Daži no mums ir aizdedzinājuši svecīti, simboliski godinot kādu mīļu aizgājēju. Bet kāda ir mūsu noskaņa? Lielas bēdas par pazaudētām iespējām, par nepiepildītiem sapņiem, pazudušo mīlestību, vientulības izmisumu? Vai pateicīga sirds par svētīgiem kopā pavadītiem gadiem, skaistiem brīžiem ģimenes un draugu lokā, dziļā pārliecībā ka atkal redzēsim viņus Dieva valstībā. Mirušo piemiņas diena vai Mūžības svētdiena?

Ja esam atklāti paši ar sevi , tad šo rīt atzīmējam abus. Kā rūdītiem kristiešiem mums būt ar gavilēm jāsvin Mūžības svētdiena, jo Kristus mums ir solījis mūžīgo dzīvību Viņa dārzos. Tur atkal tiksimies ar mūsu iemīļotiem ģimenes locekļiem un tuviem draugiem. Bet mēs esam tikai cilvēki ar savām vajadzībām un iegribām. Mēs ilgojamies pēc intīmām sarunām, mīļiem glāstiem, interesantiem kopīgiem piedzīvojumiem. Dieva aizsaule ir tik tālu prom, nesaprotamā dimensijā. Cik ilgi būs jāgaida uz to svētlaimi? Ticība dejo ar šaubām, laimes sajūta vijas ar sērām un izmisumu.

1969. gadā iznāca klajā Šveices psiholoģes Kubler-Ross revolucionārais pētījums par nāvi. Viņa proponēja, ka pēc nāves cilvēka sērām ir pieci posmi – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija, pieņemšana. Pirmā, nolieguma fāze ir parasti īsa, jo realitāte mums ir acu priekšā. Otrā fāzē, mēs dusmas tēmējam pret tuviniekiem, Dievu vai apkārtējiem apstākļiem. Tad mēs sākam kaulēties ar Dievu lai mainīt realitāti. Depresija rodas, kad saprotam, ka nāve, kā mēs to pieredzam un saprotam, ir neatgriezeniska. Uznāk raudas, sērojam, atsvešināmies no tuviniekiem. Tad, it kā pēdējā fāzē, mēs pieņemam, kas ir noticis un saprotam, ka dzīvei ir jāiet uz priekšu.

Lasījumā no Jāņa evanģēlija par Lācaru mēs redzam, kā māsas Marija un Marta atšķirīgi pieņem Lācara nāvi. Marija, garīgi noskaņotā māsa, iziet pretī Jēzum un krīt pie Viņa kājām un dusmās saka: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” Marta, praktiskā māsa, viņam saka: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” Viņa jau ir pieņēmusi Lācara nāvi kā faktu un izliekas, ka ir samierinājusies ar to. Bet Bībeles autori saprot, ka sēru process neiedarbojās vienlīdzīgi abās māsās, pat ja tās piedzīvo iemīļoto nāvi vienlaicīgi. Dievs mūs saredz un saprot.

Šī svētdiena mums arī dod iespēju apskatīt mūsu domas par mirstību un mūžīgo dzīvību. Vai pilnīgi uzticamies Dievam, ka mums ir jau sagatavots mājoklis pie Viņa kopā ar mūsu mīļajiem? Vai šaubas māc mūsu sirdis un domas? Ir cilvēki, kurus mēs pazīstam, kas neapšaubāmi tic, ka Dievs mūs sagaida Viņa valstībā. Mūsu iemīļotā Anniņa Freimane, mūsu puķu meitene, bija viens tāds cilvēks, kura zināja, kas gaida aiz nāves robežas. Bērēm kā korāli viņa bija izmeklējusi bērnu vakarlūgšanu: “Nu es gribu gulēt iet.”

Cik vienkārša un skaista saruna ar mūsu Kungu. Par uzticību Viņam, ka tas sargās mūs, gādās par mums, kaut esam bijuši grēcīgi. Mūsu rūpēm par cietējiem, kaut mēs viņus nepazīstam. Velme dusēt mūžīgi Dieva mierā. Skaista lūgšana, kad stājamies Dieva troņa priekšā. Tā bija nozīmīgi skaista pamācība mums no tīras, atklātas dvēseles.

Nāve un sēras ir neizbēgama daļa no cilvēka dzīves. Tās ir tik nozīmīgas daļas, ka pētnieki kā Kubler-Ross un citi, tos zinātniski apskata no visām pusēm. Bībelē ir stāsts pēc stāsta sākot ar Vecās Derības Mozus pirmās grāmatas līdz Jaunās Derības Atklāsmes grāmatas. Tai skaitā šīs dienas lasījums par to kā Marija un Marta uzņēma Lācara nāvi. Mums ir mantojums no uzticīgas draudzes locekles, kā skatīties uz nāvi – mūsu mīļie guļ tā Kunga klusā pasaulē.

Dievs zina, kāpēc šodien esam atnākuši uz šo dievkalpojumu. Mirušo piemiņas vai Mūžības svētdiena. Ir nozīmīgi, ka esat atnākuši. Viņš izzina mūsu sirdis. Kristus veldzē mūsu dvēseles, vienalga kurā sērošanas dejas tūrē atrodamies. Mēs varam sērot pēc aizgājēja un vienlaicīgi slavēt Dievu par Viņa lielo upuri mūsu labā. Par iegūto mūžīgo dzīvību kopā ar visiem ticīgajiem.

Jāatceras, Dieva lielais apsolījums:
“ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” Āmen.