Kad mācītājs Saivars un mācītājs Saliņš vērsās pie manis ar lūgumu palīdzēt draudzei kā laju liturgam, īpaši pēc mācītāja Saliņa aiziešanas pensijā, es piekritu, bet jautāju par iespēju sagatavoties diakona amatam. Toreiz, tāpat kā tagad, es jutu, ka ar šo papildus soli varu labāk kalpot draudzei. Mācītājs Saivars pierunāja ELCA Ņujorkas Sinodes diakonijas programmas (dēvētu par "Augšanu ticībā") vadību uzņemt mani un Baibu Kļaviņu tajā, kaut kursi jau bija sākušies. Mācītājs Saivars arī ieteica man lūgt toreizējai archibīskapei Laumai Žušēvicai pēc viņas svētības manam mērķim. Simboliski, ka mācītāja Saliņa pēdējais amata pienākums pirms pensionēšanās, bija draudzes ieteikumu vēstuļu man un Baibai parakstīšana.
Vēlos pateikties draudzei par garīgo un finansiālo atbalstu šīm nodarbībām. Tajās ir bijušas dzīvas diskusijas par daudzām tēmām, un tās ir palīdzējušas man koncentrēties uz savu ticību un to, kā es dalos ar Dieva vārdu.
Nodarbību formāts ir trīs stundas katru otrdienas vakaru, piecas nedēļas katrai tēmai. Pirmajā gadā mēs iztirzājām Veco un Jauno Derību, Lutera “Deviņdesmit piecas tēzes”, kā arī Filipa Melanhtona ieguldījumu luterāņu baznīcas dibinātāji. Mums bija arī nodarbības par kristieša aicinājumu uz sociālu aktīvumu, par dzīvi kā kristietim un luterānim divdesmit pirmajā gadsimtā.
Kursa nozīmi rāda abu bīskapu: emeritētā Paul Egensteiner un ievēlētās Dr. Katrina Foster līdzdalība.
Iespējams, viena no svarīgākajām lietām, ko esmu ieguvis no šajās nodarbībās, ir iepazīšanās ar citiem, ne-latviešu luterāņiem. Jau pagājuši daudzi gadi, kopš es biju iesaistīts luterāņu baznīcā Amerikā, un mani pastāvīgi pārsteidza pārmaiņas baznīcā. Klausoties savos klases biedros un mūsu skolotājos, saprotu, ka daudzas no tām pašām problēmām, ar kurām saskaras LELB Pasaulē, ir universālas: arvien mazāk cilvēku dievkalpojumos, mūsu draudžu novecojošā populācija un grūtības iesaistīt jaunākus cilvēkus baznīcas solos, nemaz nerunājot par garīgajiem un administratīvajiem vadības amatiem. Budžeta trūkums un nopietns mācītāju trūkums.
Arī nākamais mācību gads solās būt aizraujošs. Mūsu otrā kursa pirmā nodarbība ir Baznīcas vēsture, ko vada mācītāja Marta Krusa, kura, lai gan oficiāli ir pensijā, kalpo par pagaidu mācītāju vairākās draudzēs Vestčesteras un Roklendas apgabalos.
Esmu pagodināts un pazemīgs, ka LELB Pasaulē un archibīskaps Kārlis Žols ir atzinuši mani par gatavu ordinācijai diakona amatam šī gada novembrī, un esmu nopietni nolēmis turpināt izaugsmi “Growing in Faith” programmā, lai varētu būt labāks kalpotājs Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kā arī mūsu draudzei.
Dāvids Grendze