Tā bija viena no tēmām, ko pārrunājām un iztēlojāmies mūsu latvisko apceru nodarbībās nometnes pirmajā periodā. Vispirms, manuprāt, bija svarīgi noskaidrot, vai jaunie nometnieki (vecumā no 6 līdz 13 gadiem) jebkad ir aizdomājušies, kāpēc viņu vecāki ir izvēlējušies tieši latviešu nometni, nevis kādu citu – amerikāņu. Mēs runājām par to, ka katram jaunietim viens vai abi vecāki ir saistīti ar Latviju, un līdz ar to — arī ar latviskumu, latviešu senčiem un latviešu vasaras nometni. Tas vien jau ir pietiekams iemesls, lai viņu vecāki vēlētos, ka arī nākamā paaudze turpina runāt latviešu valodā un pavada vasaru latviskā vidē.
Iepazīstoties, es pastāstīju par sevi: ka esmu dzimusi un augusi Latvijā, bet pēdējos 25 gadus dzīvoju — ar vienu kāju Latvijā, ar otru — šeit, Amerikā. Atšķirība ir tāda, ka bērni šo dzīvesveidu pazīst jau kopš dzimšanas. Bet kā īsti izskatās šāda dzīvošana? Ikdiena rit Amerikā, starp angliski runājošiem cilvēkiem, bet vienlaikus ir jāspēj domāt un runāt arī latviski — tā ir prasme, kas nerodas pati no sevis. Tā prasa mērķtiecīgu mācīšanos, mēģināšanu, kļūdīšanos un atkal mēģināšanu. Nu tad to arī mēs visu darījām! Noskaidrojām arī, ka latviskā dzīvošana Amerikā prasa daudz laika! Latvieši ārpus Latvijas, šķiet, spēj to pašu laiku vienlaicīgi izmantot dubultā — nu tā, ar vienu kāju šeit, ar otru — Latvijā.
Latvisko apceru nodarbību sākumā mēs iztēlojāmies, ko mēs pastāstītu kādam ziņkārīgam žurnālistam, kurš pēkšņi mums piezvanītu no Latvijas un vēlētos zināt, ko mēs šeit darām un kas iepriekšējā dienā noticis nometnē. Viena no pirmajām nodarbēm, ko jaunieši izcēla, bija peldēšana. Cik ļoti mēs varam priecāties, ka bērniem katru dienu ir iespēja peldēties ezerā! Īpaši karstajās dienās, kuras šovasar netrūka, tā bija neaizvietojama nodarbe. Jaunieši katru dienu arī pastāstīja par citām nodarbēm, piemēram, mežmāju būvēšanu, ugunskura vakariem, dziedāšanu un tautas dejām. Protams, arī par iecienītākajām maltītēm. Cepto siermaizīšu dienas pusdienās kļuvušas par īpašiem svētkiem — jau par nometnes neatņemamu tradīciju. Nevienā citā vietā siermaizītes negaršo tik labi kā nometnē! Un man, kā latvisko apceru vadītājai, ir patiess prieks dzirdēt, kā katram bērnam skaidri un skaļi jāpasaka: “Man garšo ceptās siermaizītes!”
Un kā tad bija ar to dzīvošanu ar vienu kāju Latvijā? Izrādījās, nemaz tik grūti nebija! Nometnes pirmā nedēļa sakrita ar XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuros piedalījās desmitiem tūkstošu latviešu bērnu un jauniešu no visas pasaules. Katru dienu varējām skatīties jaunu koncertu vai pārrunāt kādu īpašu notikumu, kas noticis svētku laikā. Šie svētki bija īpaši aizraujoši, jo uz skatuves kāpa nevis pieaugušie, bet tādi paši bērni un jaunieši kā mūsu nometnieki – smaidīgi, priecīgi, dziedot, dejojot un muzicējot.
Simfoniskajā koncertā, kurā pirmo reizi kopā muzicēja tūkstoš jauniešu, varējām vērot dažādu instrumentu spēli. Kāds klasē padalījās, ka pats mācās spēlēt čellu, cits atpazina vijoli, vēl kāds — flautu. Īpaši sajūsmināja dziesma no “Harija Potera” filmas, kas tika izpildīta kokļu koncertā — vairāki nometnieki to pat novērtēja kā “labāku nekā pašā filmā”! Neizpalika arī noslēguma deju lieluzvedums un dziedāšanas koncerts, kas visiem atstāja spilgtus iespaidus un iedvesmoja visu nometnes laiku.
Un, kad mūsu Amerikā augušie latviešu jaunieši pavisam dabiski sāk dziedāt līdzi Renāra Kaupera “Mana dziesma” vārdiem, es, stāvot klases aizmugurē, nemanot tik notraucu kādu lepnuma un aizkustinājuma asaru.
Linda Zālīte